Sarkana un zaļa, naktszila un melna — krāsas elpo, satiekas un klusē līdzās. 
Otu pieskārieni ir gan plati, gan smalki, paletes lāpstiņas — noapaļotas un garas, kā domas, kas nesteidzas. Un visam pāri — mākslas pazinējas Baibas Katkovskas klātbūtne, mierīga un droša kā zvaigzne. 
Lai cik nemierīga būtu ikdiena, lai cik darbi krātos svētku gaidās, mēs atrodam trīs stundas. Trīs stundas, kurās pasaule kļūst klusāka un domas — tīrākas. Tajās mēs domājam tikai par gleznošanu. 
Tas ir tikai mirklis. Bet mirkļi mēdz būt mūžīgi. Un šis atstāj aiz sevis ko neaizmirstamu — sajūtu, kas pārtop krāsā, un atbalsi, kas runā pati par sevi.
